TMAX brīvprātīgie apmeklē Mountain pamatskolu

TMAX brīvprātīgie apmeklē Kalnu pamatskolu: "Instrumentu klase" māca bērniem par dārza instrumentiem un veicina vides apziņu

Vēl pirms rīta migla bija izklīdusi, TMAX brīvprātīgie jau bija uz līkumotā kalnu ceļa. Kad transportlīdzeklis ar bērniem drošiem dārza instrumentiem apstājās pie kalnu ielejā esošās Houpas pamatskolas ieejas, bērni, kas turējās pie žoga, iesaucās gavilēs, vicinot savas mazās, dubļiem noklātās rociņas. Tajā dienā brīvprātīgie rīkoja īpašu "Instrumentu klasi", ļaujot bērniem uzzināt par dārza instrumentiem un izprast vides aizsardzības nozīmi, vienlaikus esot tuvāk dabai.

"Tas nav malkas cirtēja cirvis!" Piektklasniece Sjaoju satvēra cirvi. Atzarošanas šķēres ko viņai pasniedza brīvprātīgā, nopietni tos labojot, viņas acīs mirdzēja ziņkāre. Brīvprātīgā pietupās un norādīja uz vecu persiku koku pie rotaļu laukuma, sekojot savam pirkstam: "Šīs ir atzarošanas šķēres, kas īpaši paredzētas, lai "apgrieztu" kokus, padarot tos dzīvīgākus." Nodarbība nebija ierobežota tikai klasē; brīvprātīgie aizveda bērnus uz birzi aiz skolas, savienojot instrumentus ar apkārtējo veģetāciju.

Praktiskās aktivitātes laikā bērnu reakcijas bija ārkārtīgi dzīvas. Sākumā Sjaomina ar zirgasti vilcinoties turēja mazo grābekli, baidoties sabojāt āboliņu zem kājām; zēns vārdā Amins, alkstot padižoties, ar lejkannu dzinās pakaļ tauriņiem, visur apšļakstot ūdeni. Brīvprātīgie viņus nekritizēja, bet gan demonstrēja, kā maigi grābt nokritušās lapas, skaidrojot, ka "nokritušās lapas atgriežas pie saknēm un kļūst par mēslojumu", un mācot visiem, ka stādu laistīšana "pareizā ūdens daudzumā" ir patiesa aprūpe.

Kamēr saules gaisma iespīdēja caur koku galotnēm, bērni jau bija iegrimuši savā darbā. Amina tupēja rožu krūmu priekšā, uzmanīgi izmantojot atzarošanas šķēres, lai nogrieztu nokaltušos pumpurus, murminot: "Atstājiet barības vielas jaunajiem pumpuriem"; Sjaoju un viņas draugi izmantoja mazas lāpstas, lai pievienotu augsni stādiem, pēc katra lāpstas vēziena pārbaudot brīvprātīgo žestus. Kad viņi redzēja, ka kāds neuzmanīgi lauž zarus, vairāki bērni nekavējoties sapulcējās apkārt: "Skolotāja teica, ka koki jūt sāpes, un mums ir jāizmanto instrumenti, lai tos zinātniski apgrieztu."

Visaizkustinošākā bija dalīšanās nodarbība. Bērni turēja rokās pašu gatavotas "augu nosaukumu kartītes", uz kurām viņi bija šķībi uzrakstījuši koku sugas un aizsardzības metodes. "Agrāk es domāju, ka mēs nevaram nocirst visus kokus kalnā, bet tagad es zinu, ka tie ir mūsu draugi," Amins nopietni teica, pieskaroties persiku kokam, ko viņš bija apgriezis. Brīvprātīgie atnesa arī puķupodus, kas izgatavoti no pārstrādātiem instrumentiem, stāstot bērniem, ka "taupīšana un atkārtota izmantošana arī ir veidi, kā aizsargāt vidi".

Saulei rietot un brīvprātīgajiem dodoties prom, bērni dzinās pakaļ automašīnai, dāvinot tai papīra maisiņus, kas bija pilni ar savvaļas krizantēmām. Uz automašīnu logiem bija bērnu zīmējumi: mazas dārza šķēres un lāpstas, kas aizsargāja dīgstus stādus, un blakus tiem bija rakstīts: "Mēs esam meža sargi".

Šī mazā darbarīku nodarbība bez sarežģītām teorijām ļāva vides aizsardzības sēklām iesakņoties, izmantojot praktisku darbu. TMAX brīvprātīgie atnesa ne tikai darbarīkus un zināšanas, bet arī mācīja bērniem, ka viņu dzimtās pilsētas zaļo kalnu un dzidro ūdeņu aizsardzība sākas ar pareizu dārza šķēru lietošanu un katras nokritušās lapas lološanu. Un šīs zaļās cerības, kas iestādītas kalnos, galu galā izaugs par milzīgiem kokiem.